Kas notiek, ja ārkārtas zvans neizdodas? Atsakoties no 2G un 3G tīkliem, šis jautājums vairs nav teorētisks, bet kļūst par pieaugošu sistēmiska līmeņa problēmu.
EENA 2026 konferencē bija viens brīdis, kas īpaši izcēlās. Nevis tāpēc, ka tas būtu dramatisks, bet tāpēc, ka tas bija klusi satraucošs. Konferences atklāšanas pasākumā runātājs aprakstīja pavisam vienkāršu situāciju: cilvēks paņem telefonu, lai zvanītu operatīvajiem dienestiem. Telefonam ir signāls un zvanītājs sastāda ārkārtas numuru… un nekas nenotiek.
Vēl nesen šāda situācija šķistu gandrīz neiespējama, jo ārkārtas komunikācijas sistēmas tika veidotas uz vienkārša solījuma: ja ir savienojums ar tīklu, palīdzība ir sasniedzama.
Bet šis solījums sāk sabrukt.
Neredzamās pārmaiņas
Eiropā un visā pasaulē telekomunikāciju tīkli pakāpeniski atsakās no 2G un 3G. Tas ir loģisks solis – šīs tehnoloģijas ir novecojušas, neefektīvas un dārgas uzturēšanā. 4G un 5G piedāvā lielāku ātrumu, vairāk datu un plašākas iespējas. No malas šis izskatās kā progress, taču ārkārtas komunikācija nekad nav bijusi par ātrumu – tā vienmēr ir bijusi par uzticamību un uzticamība jaunajās sistēmās uzvedas pavisam citādi.
Austrālija: kur realitāte kļuva redzama
Austrālijā tika veikti plaša mēroga testi, lai saprastu, kā ārkārtas zvani darbojas jaunajā vidē.
Rezultāti nebija teorētiski – tie bija praktiski un satraucoši: telefoni ar pilnu signālu nespēja savienoties, zvans vienā ierīcē izdevās, citā – nē, daļa zvanu savienojās, bet bez atrašanās vietas datiem, dažos gadījumos operatīvie dienesti nevarēja atzvanīt.
Tas viss parāda vienu nepatīkamu realitāti: uz šo sistēmu vairs nevar pilnībā paļauties.
Mūsdienu ārkārtas zvani balstās uz sistēmas ķēdi:
– telefonu
– mobilo tīklu
– IP balstītiem balss pakalpojumiem (IMS)
– maršrutēšanas loģiku
– dispečeru centru sistēmām
Ja kāds no šiem posmiem uzvedas citādi, nekā paredzēts, rezultāts mainās.
Agrāk signāls nozīmēja ko skaidru: tu esi savienots. Šodien signāls rāda tikai daļu no patiesības: ierīce var būt pieslēgta tīklam, bet nepareizi reģistrēta ārkārtas zvaniem, zvans var tikt uzsākts, bet neizdodas savienoties tīkla loģikas dēļ, tas var savienoties, bet bez informācijas par to, kas tu esi vai kur atrodies.
Eiropa sāk ieraudzīt situācijas nopietnību
Tas, kas tika novērots testos, jau parādās praksē.
Zviedrijā tika konstatēts, ka daži telefoni, kuri ir pilnībā spējīgi veikt parastus zvanus pēc 2G/3G slēgšanas nespēja sazvanīt 112. Reakcija bija operatīva: šīs ierīces jāidentificē, lietotāji jāinformē un telefoni jābloķē tīklā.
Tas ir radikāls solis, bet tas parāda dziļāku problēmu: cilvēki vairs nevar pieņemt, ka telefons nozīmē piekļuvi palīdzībai.
Ilgu laiku 2G un 3G darbojās kā rezerves mehānisms: ja kaut kas nestrādāja jaunākajos tīklos, zvani automātiski pārslēdzās uz vecajiem tīkliem. Lielākā daļa cilvēku to pat nepamanīja.
Tagad šis drošības slānis pazūd un līdz ar to pazūd arī neredzamā drošība. Tā vietā nāk nevis viena sistēma, bet sarežģīta vairāku sistēmu mijiedarbība un tā vēl nav pilnībā stabila.
Ārkārtas komunikācija vairs nav tikai viena sistēma, bet gan ekosistēma – ierīces, tīkli, protokoli un pakalpojumi, kuriem visiem jādarbojas perfekti kopā. Šobrīd tas ne vienmēr tā notiek un ne tāpēc, ka sistēmas būtu slikti izstrādātas, bet tāpēc, ka tās nekad nav pilnvērtīgi projektētas un testētas kā viena kopēja sistēma.
Kas tālāk?
EENA aicinājums atlikt 2G un 3G tīklu slēgšanu nav pretestība progresam. Tā ir realitātes atzīšana.
Jaunās tehnoloģijas jau eksistē, bet sistēma ap tām vēl nav gatava.
Kamēr ārkārtas zvani:
– nedarbojas konsekventi visās ierīcēs
– nav uzticami visos tīklos
– neuzvedas prognozējami reālos apstākļos
risks saglabājas.
Attīstoties tīkliem, rodas viens būtisks jautājums: Nevis – vai mēs varam padarīt ārkārtas komunikāciju modernāku,bet gan – vai mēs varam padarīt to tikpat uzticamu, kā cilvēki jau šobrīd domā, ka tā ir?
Jo ārkārtas situācijās uztvere ir svarīga. Un plaisa starp uztveri un realitāti ir vieta, kur rodas risks cilvēku dzīvībām.
Kur šajā visā parādās risinājums?
Šī situācija izgaismo būtisku realitāti: problēma vairs nav tikai tīklos vai ierīcēs. Problēma ir tajā, kā visa sistēma darbojas kopā un tieši šeit parādās nepieciešamība pēc cita līmeņa risinājumiem, nevis vēl vienas tehnoloģijas, bet operacionālajam slānim, kas savieno visas esošās tehnoloģijas vienotā sistēmā.
Emy ir veidots tieši šādai videi.
Tas necenšas aizstāt tīklus vai ierīces – tas savieno zvanus, datus, brigādes un lēmumu pieņemšanu vienotā operacionālajā telpā.
Situācijā, kur:
– viens kanāls var neizdoties
– dati var būt nepilnīgi
– sistēmas var uzvesties neparedzami
izšķirošs kļūst tas, vai pastāv vienota koordinācija.
Emy nodrošina: vairāku komunikācijas kanālu apvienošanu, strukturētu un auditējamu informācijas apriti, reāllaika situācijas apzinātību un koordinētu reaģēšanu starp dienestiem
Ja ārkārtas komunikācija kļūst sarežģītāka, tad arī risinājumam jābūt sistēmiski gudrākam. Nevis vairāk tehnoloģiju, bet labāka koordinācija starp tām.
Brīdī, kad cilvēks zvana 112 nav svarīgi, kāda tehnoloģija ir izmantota, ir svarīgi tikai viens – vai sistēma strādā.